Grūti noticēt.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu.

.

Mūsu gultiņas bija izkrāsotas

košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu

zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad


netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no


plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.


Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem


un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,


atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās


ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.


Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad


iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens


nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.


Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens


nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs


paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes,

bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies.

No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris.


Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā

barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija.

Toties mums bija draugi.

Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem,

laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem,

uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām.


Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie


durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!


Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs


vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām


ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs


kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika


pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis


pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā

ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis.

Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,

atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.

Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies,

ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja

brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Un kā ir tagad? – kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas

mikroviļņu krāsns; – Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3


cilvēki; – Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;


– Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem


nav e-pasta adreses; – Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona


zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; – Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava

mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu; – Tu no rīta pamosties,

un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;- Tagad lasi šo tekstu,

piekrīti tam un smaidi tāpat kā es.

2 thoughts on “Grūti noticēt.”

  1. Nepūlies priecājies.

    Vai tu mīli ar piespiešanos? Vai tava līdzjūtība prasa piepūli? Vai tu dzīvo ar piepūli, elpo ar piepūli? Vai tavi sirdspuksti prasa sasprindzinājumu? Visa dzīve ir spontāna plūsma. Tavas uztveres spējas, tavs dzidrums nosaka, kurā virzienā doties. Nav nekādas piepūles, jo piepūle nozīmē, ka tu esi sadalīts – daļa no tevis cenšas aizvest vienā virzienā, bet otra daļa cenšas tevi aizvest citā virzienā. Tā rodas piepūle. Tikai šizofrēniskā cilvēce dzīvo ar piepūli.

    Es savā dzīvē nepazīstu piepūli. Un es nevaru iedomāties, ka cilvēks, kurš pūlas, var nonākt vienotībā ar esamību. Ar ko tu cīnies? Piepūle ir cīņa.

    Es nevēlos cilvēkiem dot nekādu disciplīnu, es nedodu nekādus baušļus. Es nevēlos, lai tu būtu kaut kas cits kā vien tu pats. Tu esi ideāli skaists tāds, kāds esi. Kaut tu to saprastu…Tu esi unikāls indivīds. Lai kas tu arī būtu, tu esi tieši tāds, kādu tevi vēlas redzēt esamība. Izbaudi to.

    Manas pieejas būtība ir padarīt katru cilvēku autentisku – tādu, kādu viņu ir radījusi daba, – un visas pasaules problēmas izzudīs. Nav cita ceļa; visas šīs problēmas ir radījuši šizofrēniķi, neirotiķi, psihiski slimie… dažādi trakie, kuri cenšas kļūt par visbagātākajiem, visietekmīgākajiem.

    Ja tu paveries apkārt, pasaule izskatās pēc trakomājas. Trakie cilvēki ir vairākumā, un vistrakākie no viņiem tiek izvēlēti par prezidentiem, premjerministriem.

    Ja tu nepriecājies par to, kas esi, un par to, kur atrodies, tu neesi normāls. Ošo

  2. Interesanti un aizraujoši. Gribētu tikai piebilst, ka esmu dzimusi 90′ un savu bērnību arī aizvadīju bez jebkādām tehnoloģijām. Nesūdzos. Lieliskas atmiņas. Skumji, ka šodien, izejot pagalmā, nedzirdu bērnu smieklus un čalas, viss tik kluss, izmiris. Šupoles nekust, krītu pēdas uz asfalta nav manāmas, un tad es saprotu, ka nav vairs tā kā agrāk un nekad tā vairs nebūs. Viss ir kļuvis moderns un virtuāls. Žēl.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *