Pie mums skolā, marta pašā viducī, viesojās vecmātes un vectēvi.
Viņus ielūdza 4.a klases skolēni.
Tie vēlējās daudz laba tiem pasacīt..
Te bērnu domas par omēm un opīšiem, pavisam siltas un mīlošas…
Omīte ir vislabākās noslēpumu glabātājas. (Lote)
Nākot mājās no iepirkšanās, omīte somā allaž paslēpts kas aizdomīgi interesants. (Deina)
Sirdī ome vienmēr paliek divdesmit gadus vecas. Dažreiz tikai sešus! (Paula B.)
Omīte ir tik labi pieglausties, viņa ir silta un mīksta. (Kerija)
Vecmāmiņa gluži labi sēž uz grīdas un spēlējas, tikai pēc tam ir šausmīgi grūti atkal piecelties. (Toms)
Omītei ir vecas kājas, bet jauna sirds. (Laima)
Opītis klausās pat tad, kad neviens cits to nedara. (Amanda)
Omes somas mēdz būt konfektes un cepumi, salvetes, adatiņas un diegi, līmlente un plāksteri, zīmuļi un šķērītes, blociņi un uzlīmes. Vārdu sakot viss! (Kristaps)
Vecmāmiņa allaž ar kaut ko kārdina – kūku vai cepumiņu, krāsnī ceptu gaļiņu vai pīrāgu. (Valters)
Novēlēsim Jums – omītes un opīši – negausties par to, ko nevaram mainīt, bet priecāties par pasauli un bērniem un mazbērniem. Jo kā visi 4.-klasnieki zina , ka “ visdārgākās lietas saņem par brīvu!”
Paldies Jums, ka Jūs mums esat….
Paldies klases audzinātājai , Santai Veidei.